Saņemot vairākus iesniegumus par aģentu darbību tūrisma nozarē, kuros tiek lūgts Konkurences padomei (KP) izvērtēt aģentu nolīgumu atbilstību Konkurences likumam (KL), KP savas kompetences ietvaros iepazīstina ar aģenta nolīgumu darbību tūrisma operatoru starpā un no šiem nolīgumiem izrietošo konkurences tiesību tvērumu.
Kā norādīts Tūrisma likuma 16. panta pirmajā daļā, kompleksos tūrisma pakalpojumus organizēt un sniegt drīkst tūrisma operators, bet tos pārdot vai piedāvāt pārdošanai ir atļauts kā tūrisma operatoram, tā tūrisma aģentam, ja tas ir reģistrējis savu komercdarbību un normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā saņēmis speciālo atļauju jeb licenci. Atbilstoši normatīvajiem aktiem,[1] Latvijā tūrisma pakalpojumu sniedzēju darbību uzrauga Patērētāju tiesību aizsardzības centrs (PTAC), izsniedzot licences tūrisma aģentiem un operatoriem. Tāpat PTAC nodrošina tūrisma pakalpojumu sniedzēju datubāzes izveidošanu, uzturēšanu un ziņu aktualizāciju.
Ņemot vērā tūrisma operatoru un to aģentu potenciālo pārrobežu attiecību raksturu un starp šo tirgus dalībnieku slēgto nolīgumu būtību, KP norāda, ka sadarbība starp tūrisma operatoru un aģentu var tikt novērtēta ne vien atbilstoši nacionālajām konkurences tiesību normām, bet arī saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 101. panta 1. punktu, Regulu 2022/720 (VBER)[2] un VBER skaidrojošajām Vertikālajām pamatnostādnēm, kurās aģents ir definēts kā juridiska vai fiziska persona, kas ir pilnvarota sagatavot un/vai noslēgt līgumus citas personas uzdevumā vai paša aģenta vārdā. Aģents citas personas vārdā vai paša vārdā tiek pilnvarots iegādāties preces vai pakalpojumus, vai pārdot citas personas piegādātās preces vai sniegtos pakalpojumus. Vienlaikus KP vērš uzmanību, ka aģenta nolīgumu klasificēšanu veic katrā gadījumā individuāli, novērtējot tā saturu un izrietošās sekas.
Gadījumos, kad aģenti darbojas kā cita tirgus dalībnieka pilnvarotā persona, tirgus dalībnieks, kurš pilnvarojis aģentu un pilnvarotais aģents veido vienu ekonomisko vienību, kas tirgū rīkojas vienoti. Pilnvarotais aģents seko tirgus dalībnieka norādēm un par tā darbībām ir atbildīgs tirgus dalībnieks, kurš to ir pilnvarojis. Šādos gadījumos attiecības nav pakļautas nedz augstākminētajam LESD 101. panta 1. punktam, nedz KL 11. panta regulējumam.[3]
Starp tirgus dalībniekiem noslēgtas neatļautas nolīguma vienošanās
Lai noteiktu, vai starp tirgus dalībnieku un aģentu noslēgtā vienošanās neietilpst LESD 101. pantā ietvertā aizlieguma jomā, noteicošais faktors ir finansiālo vai komerciālo risku izvērtējums par darbībām, kuras veiks pilnvarotais aģents.KP norāda, ka pastāv trīs veidu finanšu vai komerciālie riski, kas ir būtiski, lai līgumu klasificētu kā pilnvarota aģenta nolīgumu uz kuru neattiecas LESD 101. pantā ietvertais darbību aizlieguma regulējums:
- Kurš uzņemas uz līgumiem attiecināmos riskus, kas ar tiem tieši saistīti;
- Kurš uzņemas uz konkrēto tirgu attiecināmos investīciju riskus, kuri parasti ir neatgūstami (investīcijas, kas nepieciešamas, lai aģents sagatavotu un/vai noslēgtu konkrēta veida līgumus);
- Kurš uzņemas riskus, kas saistīti ar citām darbībām tajā pašā produktu tirgū, ja tirgus dalībnieks prasa, lai pilnvarotais aģents veiktu šādas darbības nevis kā aģents tirgus dalībnieka uzdevumā, bet uz paša risku.
KP vērš uzmanību, ka riska jautājumi ir novērtējami katrā gadījumā atsevišķi, ņemot vērā reālo ekonomisko stāvokli tirgū attiecībā uz katru no tirgus dalībniekiem. Vienlaikus atgādinot, ka riski, kas ir saistīti ar vispārīgu aģenta pakalpojumu sniegšanu netiek ņemti vērā. Piemēram, tūrisma aģenta ienākumu atkarība no sekmīgas darbības vai vispārīgām investīcijām, piemēram, telpās vai personālā, ko varētu izmantot jebkāda veida darbībai. Aģenta nolīgumu gadījumā pārdošanas cenu parasti nosaka konkrētais tirgus dalībnieks, kurš pilnvarojis aģentu, jo tas uzņemas ar pārdošanu saistītos komerciālos un finansiālos riskus. Taču KP skaidro, ka tirgus dalībniekam ir brīvi jāļauj pilnvarotajam aģentam samazināt, piemēram, klienta faktiski maksāto cenu par aģenta piedāvāto preci vai pakalpojumu, aģentam nemazinot tirgus dalībniekam pienākošos peļņu.[4]
Ja aģenta nolīguma ietvaros finansiālos vai komerciālos riskus, galvenokārt, uzņemas aģents, var secināt, ka aģents darbojas kā neatkarīgs izplatītājs. Tādā gadījumā jebkāda tieša vai netieša darbība, kas liedz aģentam dalīties ar savu atlīdzību ar klientu, piemēram, liedzot aģentam samazināt cenu par klientam sniedzamo preci vai pakalpojumu, neatkarīgi no tā, vai atlīdzība ir mainīga vai fiksēta, ir uzskatāma par stingro ierobežojumu. Nolīgums, kurā ir ietverts kāds no stingrajiem ierobežojumiem, visticamāk ierobežos konkurenci un būs aizliegts saskaņā ar KL 11. panta pirmo daļu.
Līdz ar to vienošanās, kuras ietvaros aģents darbojas kā neatkarīgs izplatītājs, ir vērtējama KL 11. panta pirmās daļas vai LESD 101. panta 1.punkta tvērumā. Savukārt, ja aģents neuzņemas vienošanā definētos finansiālos vai komerciālos riskus, visticamāk, vienošanās uzskatāma par pilnvarotā aģenta līgumu uz kuru nav attiecināms KL 11. panta un LESD 101. panta regulējums.
Patrīcija Bodniece, Analītiskā departamenta eksperte