Samērīguma jeb proporcionalitātes princips (angļu val. Principle of proportionality) vai nesamērīguma aizlieguma princips ir viens no vispārējiem publisko tiesību principiem. Samērīguma princips nosaka, ka ir jābūt saprātīgām attiecībām starp mērķi, ko publiskā vara ar administratīvo aktu vai faktisko rīcību vēlas sasniegt, un indivīda tiesību un leģitīmo interešu ierobežojumu. Turklāt izvēlētie līdzekļi mērķa sasniegšanai nedrīkst būt ierobežojošāki nekā konkrētajā gadījumā nepieciešams.[1]
Samērīgums normatīvajā regulējumā
Samērīguma princips darbojas kā konstitucionāla ranga princips gan nacionālā, gan arī Eiropas Savienības līmenī. Administratīvā procesa likumā (turpmāk – APL) tas minēts kā vispārējs tiesību piemērošanas princips[2]. Savukārt Satversmes tiesa atzinusi, ka Satversmes 1. pantā minētais “demokrātiskas republikas” jēdziens ietver arī samērīguma principu[3], kas jāievēro, ne tikai izdodot tiesību aktus, bet arī tos piemērojot un interpretējot.
Samērīguma princips, lai arī visbiežāk raksturīgs publiskajās tiesībās, ir piemērojams arī citās tiesiskajās attiecībās, it īpaši tādās, kurās vienai no pusēm piemīt lielāka vara pār otru un pastāv iespējamība, ka puse ar lielāku varu var nesamērīgi ierobežot vājāko pusi, nekā tas nepieciešams mērķa sasniegšanā. Šāds secinājums izriet no Civillikuma 1. pantā nostiprinātā, ka tiesības izlietojamas un pienākumi pildāmi pēc labas ticības. Labas ticības princips saistīts arī ar taisnīguma principu, jo “labas ticības” ģenerālklauzula Civillikumā ir ietverta ar mērķi nodrošināt likuma saskaņotību ar taisnīguma apsvērumiem[4]. Labas ticības princips nozīmē, ka katram savas subjektīvās tiesības jāīsteno un subjektīvie pienākumi jāpilda, ievērojot citu personu pamatotās intereses. Civillikuma 1. pants palīdz novērst gadījumus, kuros civiltiesību subjekti savas tiesības izmanto vai pienākumus izpilda neattaisnojamā veidā vai neattaisnojamu mērķu sasniegšanai, rīkodamies pēc likuma vai tiesiskā darījuma burta, taču pretēji tā patiesajiem mērķiem. Labas ticības principa pamatā ir atziņa, ka tiesību izlietošanā un pienākumu izpildē katram subjektam ir jāievēro noteiktas ētiskas robežas, kuru pārkāpšanas gadījumā viņš nebauda tiesisku aizsardzību. Plašākā nozīmē labas ticības principa mērķis ir veicināt savstarpēju lojalitāti, uzticību un godīgumu civiltiesiskajā kārtībā.[5] Turklāt samērīgums civiltiesībās ir bieži izmantots kritērijs, nosakot privātpersonu tiesības un pienākumus, piemēram, par līgumsodu samērīgumu[6], par procentu samērīgumu[7] un citur. Arī Senāts, analizējot mazumtirgotāja noteiktos līgumsodus, kas piemēroti lauksaimniecības un pārtikas preču piegādātājiem, norādījis, ka, vērtējot līgumsoda samērīgumu, gadījumos, kad nav piemērojams Civillikums, ir jāvērtē līgumsoda samērs ar pārkāpumu[8].
Apstākļi, kas jāņem vērā, vērtējot samērīgumu tirdzniecības ķēdes dalībnieku īstenotajā sadarbībā
Senāts ir skaidrojis, ka, vērtējot samērīgumu Negodīgas mazumtirdzniecības prakses aizlieguma likuma (turpmāk – NTPAL) subjektu tiesiskajās attiecībās, var vērtēt tos apstākļus, kurus atbilstoši Civillikumam būtu jāvērtē tiesai, ja pušu starpā izceltos civiltiesisks strīds. Samērīguma vērtēšanā jāņem vērā arī apstākļi, kādos pusei jāpilda saistības, par kuru pārkāpumu piemērots līgumsods. Piemēram, ja vienai pusei ir manāmi grūtāk pildīt savas saistības, ja tai ir jāpanes netaisnīgs risku sadalījums, ja faktiskā izpilde parasti ir ērta tikai vienai pusei, ja līgumsodu sistēma, ievērojot attiecīgās nozares specifiku u. tml., ir pastāvīgs papildu peļņas avots vienai līguma pusei.[9] Tas viss var ietekmēt vērtējumu par to, vai līgumsods attiecīgā situācijā ir samērīgs ar pārkāpumu.
Attiecīgi, vērtējot samērīgumu, jāņem vērā vairāki apstākļi katrā konkrētajā tiesiskajā situācijā. Tajā skaitā jāvērtē pušu spēku samērs un risku sadalījums. Lai arī privāttiesībās ir pieņemts, ka puses ir līdztiesīgas, praksē pastāv dažādi izņēmumi. Piemēram, darba tiesiskajās attiecībās par vairāk aizsargājamo pusi pamatoti uzskata darbinieku un tāpat arī dzīvokļu īres tiesiskajās attiecībās par aizsargājamo pusi uzskata īrnieku. Likumdevējs tāpēc pieņēmis speciālus regulējumus, lai aizsargātu vājākās puses intereses, jo praksē pastāv riski, ka spēcīgāka puse savas tiesības izmantotu un pienākumus izpildītu negodprātīgi. Arī lauksaimniecības un pārtikas preču piegādes ķēdē[10], īpaši posmā no piegādātāja līdz patērētājam, kurā tradicionāli starpnieks ir mazumtirgotājs, pastāv šādi riski, un attiecīgi arī likumdevējs ir pieņēmis speciālu likumu, kas aizsargā piegādātāju intereses.
NTPAL subjektiem jāievēro samērīguma princips
Arī tiesiskās attiecības starp lauksaimniecības un pārtikas preču piegādātāju un lauksaimniecības un pārtikas preču iepircēju pieskaitāmas pie privāto tiesību nozares, un tādēļ lauksaimniecības un pārtikas preču iepircēji un piegādātāji savas tiesiskās attiecības var veidot brīvi, pēc savas izvēles un saviem ieskatiem tiktāl, cik NTPAL to atļauj. Proti, NTPAL attiecībā pret Civillikumu ir speciāls likums, un tādā gadījumā, ja tiek konstatētas pretrunas starp Civillikuma un NTPAL normām, Civillikums ir spēkā, ciktāl to neierobežo speciālā tiesību norma.[11]
NTPAL aizliedz negodīgu tirdzniecības praksi visā lauksaimniecības un pārtikas preču piegādes ķēdē, kā arī nepārtikas preču pircēju iepirkuma varas izmantošanu pret piegādātājiem. Negodīga tirdzniecības prakse var krasi atšķirties no labas komercprakses, un viens tirdzniecības partneris to var vienpusēji uzspiest otram, piemēram, uzspiežot nepamatotu un nesamērīgu viena tirdzniecības partnera ekonomiskā riska nodošanu otram vai uzspiežot vienam tirdzniecības partnerim tiesību un pienākumu būtisku nelīdzsvarotību. Noteikti prakses veidi var būt klaji negodīgi, pat ja abas puses par tiem ir vienojušās.[12]
NTPAL 5. pantā ietvertā ģenerālklauzula ietver aizliegumu pircējam veikt darbības, kas ir pretrunā ar godīgu tirdzniecības praksi un neatbilst prasībām par labticību un godprātību darījumos. Proti, ģenerālklauzula satur civiltiesībām raksturīgus principus, un, lai arī NTPAL tiešā veidā nepasaka, ka lauksaimniecības un pārtikas piegādes ķēdes dalībniekiem savās tiesiskajās attiecībās ir jāievēro samērīguma princips, ņemot vērā privāttiesību juridisko dabu un tiesību teorijā atzītus tiesību piemērošanas principus, arī NTPAL regulētajās attiecībās tiesību subjektiem ir pienākums ievērot samērīguma principu.
Sapratīgs līdzsvars piegādātāju un mazumtirgotāju attiecībās
Lauksaimniecības un pārtikas preču piegādātāji ir ieinteresēti tirdzniecības veicināšanas pasākumu organizēšanā tāpat kā mazumtirgotāji. Piegādātāji tādā veidā var sasniegt lielākus preču realizēšanas apjomus, un nereti, bez akcijas atlaidēm, pārdošanas apjomi ievērojami krītas. Vienlīdz ieinteresēti ir arī iepircēji jeb mazumtirgotāji, kas ar tirdzniecības veicināšanas pasākumiem var mudināt patērētāju iepirkties konkrētajā tirdzniecības vietā vai tīklā, ja lojalitātes atlaides ir spēkā visās tīkla tirdzniecības vietās.
Vērtējot mazumtirgotāju rīcību, secināms, ka akcijas atlaides ir kļuvušas ikdienišķas un vienu akciju nomaina cita. Rezultātā patērētāji, sekojot līdzi akciju piedāvājumiem, var iepirkties par pazeminātām cenām visās pamata pārtikas groza preču grupās. Tomēr tā ir tikai viena tirdzniecības veicināšanas pasākumu “medaļas puse”. Patērētājam neredzamā puse ir piegādātāja un iepircēja attiecības un abu mijiedarbība cīņā par savu interešu ievērošanu, un ne vienmēr šajās tiesiskajās attiecībās pastāv saprātīgs līdzsvars.
Praksē ierasts, ka mazumtirgotāji savlaicīgi plāno tirdzniecības veicināšanas pasākumus un par to informē piegādātājus. Tādējādi piegādātājiem arī ir iespēja plānot un piedāvāt izdevīgāku cenu noteiktam preču apjomam attiecīgam tirdzniecības veicināšanas pasākuma periodam. Mazumtirgotāji var piekrist vai nepiekrist iekļaut piegādātāja preces tirdzniecības pasākumā. Proti, tieši no mazumtirgotāja gribas ir atkarīgs, vai piegādātājam būs iespēja veicināt savu preču noietu attiecīgajā tirdzniecības vietā vai tīklā. Katrs mazumtirgotājs, lemjot par piegādātāja piedāvājuma apstiprināšanu vai noraidīšanu, ņem vērā savus uzņēmējdarbības principus, pārdošanas politiku, konkurences apstākļus un sezonalitāti, kā arī citus būtiskos aspektus. Vienlaikus mazumtirgotājam nav pienākums apstiprināt piegādātāja piedāvājumus, ja vien tos nesaista īpaša vienošanās.
Nereti piegādātāju izteiktais piedāvājums uzreiz netiek apstiprināts, bet tiek apspriests, un puses vienojas par citu cenu, preci vai apjomu, līdz piedāvājums tiek apstiprināts. Tomēr var būt gadījumi, kad piedāvājums netiek apstiprināts nemaz. Tirdzniecības veicināšanas pasākuma plānošanas periodā piegādātāji aptuveni piecas līdz septiņas nedēļas pirms akcijas sākuma izsaka savus piedāvājumus, savukārt apstiprinājums vai noraidījums no mazumtirgotāja puses tiek izteikts vidēji divas nedēļas, dažkārt nedēļu pirms akcijas preču pasūtīšanas, līdz ar to piegādātāji noteiktu laiku ir neziņā par to, vai preces tiks vai netiks apstiprinātas akcijā. Informācijas savlaicīga nesniegšana var veidot informācijas asimetriju, tādēļ piegādātājs ir būtiski ierobežots tālāko komercdarbības lēmumu pieņemšanā, t. sk. lai mazinātu neparedzētu zaudējumu (tālāku ražošanas izmaiņu, pārorientēšanas) riskus, ja pasūtījums akcijai tomēr netiek veikts.
Paturot prātā, ka pārtikas precēm pastāv noteikti derīguma termiņi un izejvielu iepirkšanas un produktu ražošanas plānošana ir ļoti būtiska, nenoteiktība rada būtiskus riskus tieši piegādātājiem. Lai mazinātu šādu risku pārlikšanu uz piegādātājiem, abām pusēm, dibinot tiesiskās attiecības, būtu jāņem vērā samērīguma princips, vienojoties par termiņiem, kādos puses saskaņo tirdzniecības veicināšanas pasākumu organizēšanu, tajā skaitā paredzot, ka arī piegādātāju intereses saņemt, piemēram, apstiprinājumu vai noraidījumu samērīgā termiņā ir vienlīdz svarīgas kā mazumtirgotāja intereses saņemt piedāvājumus noteiktā termiņā. Proti, ja mazumtirgotājs izvirza prasību piegādātājam iesniegt piedāvājumus noteiktā termiņā, piemēram, septiņas nedēļas līdz akcijas sākumam bez iespējas iesniegt piedāvājumu vēlāk, tad, no samērīguma principa raugoties, būtiski izvērtēt, vai septiņas nedēļas ir atbilstošs termiņš un vai apstiprinājuma došana divas nedēļas vai pat vienu nedēļu pirms iepirkuma ir vērtējama kā samērīga un atbilstoša, un vai šāda sistēma faktiski nerada piegādātājiem sliktākas pozīcijas savas preces realizēšanā. Lai arī novēlots akcijas preces apstiprinājums vai noraidījums nekvalificētos kā ārkārtēji apstākļi, tas tomēr var ietekmēt piegādātāja preces ražošanas/piegādes izmaksas, kas negatīvi ietekmē tieši piegādātāju. Turklāt gadījumos, ja par tirdzniecības veicināšanas pasākumu organizēšanas termiņu neievērošanu piegādātājiem ir paredzētas sankcijas[13], tad līdzvērtīgas sankcijas būtu jāparedz arī mazumtirgotājam, ja tas veic ekvivalentu sadarbības noteikumu pārkāpumu.
Samērīga maksa par tirdzniecības veicināšanas pasākumiem
Gandrīz visos gadījumos par tirdzniecības pasākuma mārketinga un reklāmas pakalpojumiem maksā piegādātājs. Mārketinga pakalpojumi visbiežāk ir reklāmas izvietojumi mazumtirgotāja bukletos vai avīzēs, papildus izvietojums tirdzniecības zālē, plakāti, cenu zīmes utt. Bez šaubām, arī mazumtirgotājs dod savu ieguldījumu tirdzniecībā, piemēram, veidojot tīkla publisko tēlu, rūpējoties par telpām, nodrošinot kvalitatīvu klientu apkalpošanu. Mārketinga pakalpojumu cena arī būtu jāvērtē caur samērīguma prizmu[14].
Nebūtu atzīstama prakse noteikt obligātus mārketinga maksājumus kā priekšnoteikumu kādas preces apstiprināšanai akcijā. Turklāt diskusijas vērts ir jautājums par to, vai visi mārketinga izdevumi, kas attiecas uz akcijas precēm ir jāsedz piegādātājam, un vai šī tirgvedības nasta nav jādala samērīgi abām pusēm, ņemot vērā, ka abas puses šādā veidā palielina savu apgrozījumu un ienākumus.
Praksē daži tirgus dalībnieki aprēķina mārketinga pakalpojuma maksu arī par akcijas cenu zīmes uzlikšanu, kas būtu vērtējams caur samērīguma prizmu. Cenu zīmes uzstādīšana tomēr ir tieši saistīta ar mazumtirgotāja darbību, un izvirzīt obligātu prasību piegādātājam apmaksāt akcijas cenu zīmes uzlikšanu varētu tikt vērtēta kā nesamērīga, it īpaši, ja piegādātājs pērk jau citus mārketinga pakalpojumus.
Mazumtirgotājiem ir patstāvīgi jānovērtē, kādas izmaksas objektīvi nav pārliekamas uz piegādātāju pleciem un kāda ir samērīga maksa par mārketinga un reklāmas pakalpojumiem tirdzniecības vietās. Par nesamērīgiem mārketinga pakalpojumu piemēriem var minēt tādus, kur kopējās izmaksas par mārketinga pakalpojumu bijušas lielākas par pārdoto akcijas preču apgrozījumu vai arī kur mārketinga izmaksas ir teju divas reizes lielākas nekā pārdoto akcijas preču apgrozījums. Šāda mārketinga pakalpojumu izmaksu attiecība pret vienu vienību, pirmšķietami, vērtējama kā nesamērīga. Turklāt, ja tirdzniecības veicināšanas pasākuma periodā faktiski ienākumus gūst tikai mazumtirgotājs, savukārt piegādātājs, norēķinoties par mārketinga un/vai reklāmas pakalpojumiem ar mazumtirgotāju, rezultātā negūst ienākumus vai pat cieš zaudējumus, ir vērtējams, vai mazumtirgotāja cenu politika mārketinga pakalpojumu sniegšanā ir godprātīga un samērīga. Papildus jānorāda, ka tieši mazumtirgotāji ir tie, kas veido cenas mārketinga un reklāmas pakalpojumiem savās tirdzniecības vietās, un praksē piegādātājiem nav iespējas diskutēt par pakalpojuma cenu.
Jāīsteno godīga tirdzniecības prakse un jāievēro prasības par labticību un godprātību darījumos
Praksē arī novēroti gadījumi, kad mazumtirgotājs savu tirdzniecības pasākumu organizēšanas varu var izmantot kā instrumentu, lai izdarītu spiedienu uz piegādātāju citos jautājumos. Piemēram, piegādātājs, balstoties uz izmaksu pieaugumu, pamatoti ierosina iepirkuma cenas paaugstināšanu, bet mazumtirgotājs nevēlas apstiprināt jauno paaugstināto cenu, un, kamēr nepanāk ar piegādātāju vienošanos par iepirkuma cenas saglabāšanu iepriekšējā līmenī, mazumtirgotājs attiecīgajam piegādātājam neapstiprina akcijas preču piedāvājumus. Jānorāda, ka mazumtirgotājam ir rīcības brīvība, un tādējādi mazumtirgotājs var izvēlēties, kādu preci iekļaut sortimentā vai ietvert plānotajā tirdzniecības veicināšanas pasākumā. Rezultātā, ja piegādātājs tomēr nepiekrīt mazumtirgotāja ieskatā vēlamajai preces iepirkuma cenai, mazumtirgotājs var turpināt neapstiprināt piegādātāja piedāvājumus akcijām, tādējādi kaitējot piegādātāja interesēm. Būtiski uzsvērt, ka mazumtirgotājs vienlaikus var organizēt tirdzniecības veicināšanas pasākumus vairākām preču grupām un tādā veidā piesaistīt patērētājus, līdz ar to viena konkrēta piegādātāja preces neiekļaušana akcijā, visticamāk, mazumtirgotāja ienākumus būtiski neiespaido. Savukārt piegādātajam katrs noieta kanāls ir būtisks, sevišķi Latvijas tirgū[15].
Šāda tiesisko attiecību dinamika rada apstākļus, kuros lielākā daļa piegādātāju ir nesamērīgās varas pozīcijās ar iepircējiem, diskutējot arī par preču iepirkuma cenām. Līdz ar to piegādātājs ir spiests pakļauties spiedienam, tādējādi cenšoties noturēt savus noieta kanālus, vienlaicīgi meklējot alternatīvus risinājumus. Šāda mazumtirgotāja rīcība nebūtu kvalificējama kā negodīga tirdzniecības prakse, kas uzskaitīta NTPAL 5. vai 6. pantā, bet, vērtējot plašāk, jāņem vērā, ka, īstenojot šādu praksi sistemātiski, ilgtermiņā un plašā apmērā, tā varētu tikt vērtēta kā negodīga tirdzniecības prakse saskaņā ar NTPAL 5. pantā ietverto ģenerālklauzulu. Mazumtirgotāja rīcība kopsakarā ar minētajiem apstākļiem varētu tikt vērtēta kā nesamērīga un negodprātīga rīcība vai pat pretdarbība. Proti, minētajā situācijā apstāklis, ka mazumtirgotājs izmanto savas priekšrocības kā starpnieks posmā no piegādātāja līdz patērētājam, izdarot spiedienu uz piegādātāju, liedzot tam piedalīties tirdzniecības veicināšanas pasākumos, ar mērķi piespiest piegādātāju nepacelt cenas, nebūtu vērtējama kā samērīga rīcība. Lai arī mazumtirgotājam parasti sadarbības līgumos ir paredzētas tiesības apspriest ar piegādātājiem iepirkuma cenas, tomēr tas neatceļ saprātīgu un godprātīgu attieksmi pret piegādātājiem. Attiecīgi mazumtirgotājiem attiecībās ar piegādātājiem ir jāizvairās no nepamatota spiediena izdarīšanas, izmantojot savu pozīciju pārākumu un piegādātāja atkarību no mazumtirgotāja gribas.
Mazumtirgotājiem praksē, sadarbojoties ar piegādātājiem, pašiem ir pienākums aktīvi vērtēt, vai rīcība un izvēlētie līdzekļi mērķa sasniegšanā ir atbilstoši, nepieciešami un samērīgi. Tas nozīmē, ka arī mazumtirgotāja izvirzītajiem mērķiem un motivācijai ir jābūt atbilstošai NTPAL ģenerālklauzulai – īstenot godīgu tirdzniecības praksi un ievērot prasības par labticību un godprātību darījumos.
Godīga tirdzniecības prakse ne tikai līgumos, bet arī mutvārdu sadarbībai
Saskaņā ar NTPAL 8. pantā noteikto, ja Konkurences padome (turpmāk – KP) pircēja vai nepārtikas preču mazumtirgotāja darbībā konstatē NTPAL 5. vai 6. panta pārkāpumu, tā pieņem lēmumu par pārkāpuma konstatēšanu, tiesiskā pienākuma uzlikšanu, naudas sodu vai brīdinājumu. KP ir tiesīga piemērot iepircējiem naudas sodu līdz 0,2 % no tā neto apgrozījuma pēdējā pārskata gadā, bet ne mazāk kā 70 eiro vai citu vienlīdz efektīvu sodu.
Turklāt KP ir tiesīga uzlikt iepircējam un nepārtikas preču mazumtirgotājam piespiedu naudu par tiesiskā pienākuma nepildīšanu līdz 2 % no tā vidējā dienas neto apgrozījuma pēdējā pārskata gadā, bet ne mazāk kā 70 eiro par katru kalendāra dienu, līdz pircējs un nepārtikas preču mazumtirgotājs izpilda savu tiesisko pienākumu. Ministru kabinets nosaka naudas soda noteikšanas un piemērošanas kārtību, paredzot finanšu gada neto apgrozījuma aprēķināšanas īpatnības un naudas soda apmēra aprēķināšanas kārtību atkarībā no attiecīgā pārkāpuma smaguma un ilguma, kā arī atbildību mīkstinošiem un pastiprinošiem apstākļiem, paredzot gadījumus, kad ir tiesības naudas sodu samazināt.
KP, izvērtējot pārkāpuma izdarīšanas apstākļus, pārkāpuma raksturu un citus apstākļus, kam ir nozīme lietā, ir tiesīga aizstāt lēmumu par naudas sodu ar brīdinājumu. Brīdinājumā norāda pārkāpumā atbildīgo personu un pārkāpuma būtību.
KP aicina tirgus dalībniekus ievērot godīgas tirdzniecības prakses principus, ne tikai slēdzot sadarbības līgumus rakstveidā, bet arī sadarbojoties ikdienā un vienojoties par sadarbības noteikumiem mutvārdos.
NTPAL aizliedz negodīgu tirdzniecības praksi visā lauksaimniecības un pārtikas preču piegādes ķēdē, kā arī nepārtikas preču mazumtirgotāju iepirkuma varas izmantošanu pret piegādātājiem. Tādējādi KP aicina arī turpmāk ziņot par gadījumiem, kad tirgus dalībnieki saskaras ar negodīgu tirdzniecības praksi. To var paveikt arī anonīmi, ziņojot par pārkāpumu KP tīmekļa vietnē https://www.kp.gov.lv/lv/zinot-par-parkapumu.
Sintija Nagle, Negodīgas tirdzniecības prakses novēršanas nodaļas Vecākā eksperte