Raksts sagatavots izdevumam "Jurista Vārds"
Šī raksta mērķis ir informēt par Senāta Administratīvo lietu departamenta 19.12.2023. spriedumā lietā Nr. SKA-94/2023 ietvertajām atziņām, kas izkristalizē Konkurences padomes tiesības, veicot Konkurences likuma 9. panta piektās daļas 4. punktā minētās procesuālās darbības, iegūt personas datus.
Ievads un tiesvedības būtība
Konkurences padome (turpmāk – KP) 23.04.2015. ierosināja izpētes lietu par Konkurences likuma (turpmāk – KL) 11. panta pirmajā daļā noteiktā aizlieguma pārkāpumu būvmateriālu izplatīšanas tirgū. Izpētes lietas ietvaros KP 15.07.2015. veica KL 9. panta piektās daļas 4. punktā minētās darbības (turpmāk – Inspekcija), tostarp izgatavoja SIA „DEPO DIY” darbinieku, arī pieteicēja – SIA „DEPO DIY” valdes priekšsēdētāja (turpmāk – Pieteicējs) – darba datora cietā diska pilnu spoguļattēla kopiju, kas, tostarp, saturēja Pieteicēja privātās dzīves datus. Izņemtā informācija tika uzglabāta KP.
Pieteicējs vērsās administratīvajā tiesā par KP faktiskās rīcības, Inspekcijas laikā nokopējot pieteicēja personas datus, prettiesiskuma konstatēšanu, kā arī par pienākuma uzlikšanu KP dzēst pieteicēja personas datus no KP datu nesējiem. Pieteicējs norādīja ka no tiesību normām neizriet KP tiesības apstrādāt Pieteicēja personas datus un ka KP rīcība nav bijusi samērīga. Pieteicējs uzskata, ka KP drīkstēja apstrādāt tikai tos datus, kas bija nepieciešami izpētes lietai. Tādējādi KP jau Inspekcijas laikā bija jāatlasa tā informācija, kas vēlāk tiks izmantota kā pierādījums izpētes lietā.
Vienlaikus pieteicējs vērsās KP un lūdza viņa klātbūtnē atlasīt un dzēst nokopētos pieteicēja personas datus, kā arī atlīdzināt morālo kaitējumu 7000 eiro apmērā. KP 13.06.2016. vēstulē norādīja, ka personas datu atlase un dzēšana ir jau uzsākta, bet prasījums par morālā kaitējuma atlīdzinājumu tika noraidīts.
19.12.2023. Senāta Administratīvo lietu departaments (turpmāk – Senāts) izskatīja administratīvo lietu un pieņēma spriedumu lietā Nr. SKA 94/2023 (turpmāk – Spriedums), ar kuru tika noraidīta Pieteicēja kasācijas sūdzība un atstāts spēkā Administratīvās apgabaltiesas 13.05.2020. spriedums Nr. A420236416 (turpmāk – Apgabaltiesas spriedums), ar kuru tika noraidīts pieteikums daļā par KP veiktās Inspekcijas un Pieteicēja personas datu apstrādes atzīšanu par prettiesisku un morālā kaitējuma atlīdzinājumu, vienlaikus nosakot pienākumu KP viena mēneša laikā no sprieduma spēkā stāšanās dienas dzēst no datu nesējiem 23.09.2016. nodalītos no Pieteicēja datora izņemtos datus.
Informācijas meklēšana un datu apstrāde Inspekciju laikā
Tiesvedības procesā Pieteicējs izvirzīja vairākus argumentus par dažādiem pieļautiem materiālo un procesuālo tiesību normu pārkāpumiem Apgabaltiesas spriedumā. Taču šī raksta tēmas ietvaros autors akcentēs tos Pieteicēja argumentus, kas, viņaprāt, vistiešāk attiecināmi uz KP veiktu datu apstrādi Inspekcijā. Šie Pieteicēja argumenti ir:
- nepareizi interpretēts KL 9. panta piektās daļas 4. punkts, jo tas pieprasa veikt normas sistēmisko interpretāciju kopsakarā ar personu tiesībām uz privāto dzīvi un pastāvošo regulējumu personu datu aizsardzības jomā (datu minimizēšanas principa pārkāpums un sensitīvu datu apstrādes ierobežojumi), tostarp, pieļauj tikai tādu datu iegūšanu, kas attiecas uz izpētes lietu;
- nav vērtēts Satversmes 96. panta pārkāpums KP darbībās;
- nav veikts samērīguma principa izvērtējums.
Par KL 9. panta piektās daļas 4. punkta interpretāciju
KL 9. panta piektās daļas 4. punkts[1] paredzēja, ka KP, izmeklējot KL pārkāpumus, ir tiesīga, pamatojoties uz tiesneša lēmumu, policijas klātbūtnē bez iepriekšēja brīdinājuma iekļūt tirgus dalībnieka vai tirgus dalībnieku apvienības un šā tirgus dalībnieka vai tirgus dalībnieku apvienības darbinieku īpašumā, valdījumā vai lietošanā esošajās neapdzīvojamās telpās, transportlīdzekļos, dzīvokļos, būvēs un citos kustamos un nekustamos objektos, atverot tos un tajos esošās glabātavas, veikt šo objektu un tajos esošo glabātavu piespiedu pārmeklēšanu un tajos esošo mantu un dokumentu, tai skaitā elektroniskās informācijas sistēmā – datoros, disketēs un citos informācijas nesējos – saglabāto ziņu (datu) apskati. Ja persona, pie kuras notiek pārmeklēšana, atsakās atvērt objektus vai tajos esošās glabātavas, KP amatpersonas ir tiesīgas tās atvērt, nenodarot būtiskus bojājumus. Pārmeklēšanas un apskates laikā KP amatpersonas arī ir tiesīgas:
- b) iepazīties ar dokumentos un elektroniskās informācijas sistēmā iekļauto informāciju (arī komercnoslēpumu saturošu informāciju);
- c) izņemt atrastās mantas un dokumentus, kuriem var būt nozīme lietā;
- d) veikt elektroniskās informācijas sistēmā saglabāto ziņu (datu) izdrukāšanu vai ierakstīšanu elektroniskās informācijas nesējos.
KP ieskatā KL 9. panta piektās daļas 4. punkts sevī ietver plašas KP pilnvaras veikt procesuālās darbības attiecībā uz tirgus dalībnieku telpās esošajiem dokumentiem un informāciju saturošajiem datu nesējiem, kuru veikšanas gaitā praktiski neizbēgami nākas apstrādāt personu datus. Parasti procesuālo darbību laikā šāda personu datu apstrāde tiek veikta divos veidos:
- a) apskatot vizuāli, kad KP amatpersona izvērtē, vai šie dati var attiekties uz izpētes lietas pierādāmajiem apstākļiem;
- b) kopējot, kad tiek izveidota datu nesēja spoguļattēla kopija.
Jāņem vērā tas, ka KP amatpersona nevar iepriekš zināt kāda un kur informācija atrodas, līdz ar to pat gadījumos, kad netiek veidota datu nesēja spoguļattēla kopija (piemēram, tiek apskatīti papīra dokumenti, mapes, pieraksti u.c.), KP amatpersonai ir tiesības pārliecināties, piemēram, aplūkojot darbinieka rīcībā esošus dokumentus, vai tie var būt saistāmi ar izmeklēšanas priekšmetu. Pēc tā, kā KP amatpersonas fiksē attiecīgā dokumenta neattiecināmību uz izpētes lietas pierādāmajiem apstākļiem, tiek izlemts neizņemt attiecīgo dokumentu, lai gan personas sensitīvo datu apstrādes fakts tāpat ir noticis, taču no tā neizriet, ka KP amatpersonas būtu pārkāpušas KL 9. panta piektās daļas 4. punktā minētās tiesības vai personu datu aizsardzības normas. Pašas inspekcijas mērķis ir iegūt pierādījumus leģitīma mērķa sasniegšanai, kura praktiski neizbēgami ietver sevī arī tādu personas datu un informācijas apstrādi, kas var nebūt relevanta izpētes lietā līdz tās identificēšanai un atsijāšanai no pierādījumiem.[2]
KP ieskatā Senāts Sprieduma 7. punktā atzīst par pamatotu šādu KP viedokli, norādot, ka pašu procesuālo darbību raksturs – iekļūšana telpās (arī darbinieku), to atvēršana, telpās esošo glabātuvju atvēršana, piespiedu pārmeklēšana, mantu un dokumentu apskate un iepazīšanās ar informāciju, turklāt – bez iepriekšēja brīdinājuma, – norāda uz iestādes tiesībām veikt visaptverošu un plašu pārbaudi, kas ietver jebkādu mantu un dokumentu apskati un iepazīšanos ar jebkādu informāciju, kas pārbaudes brīdī atrodas telpās. Šīs pārmeklēšanas darbības, kas kā tādas arī definētas minētajā normā, liecina par procesuālo darbību būtību – meklēt ar izpētes lietu saistītus pierādījumus, vēl droši nezinot, vai šādi pierādījumi pastāv, kur tieši tie meklējami un kādi tie ir. Meklēšanas būtība likumsakarīgi ietver nenoteiktības un nezināmā elementu. Tas savukārt nozīmē, ka, meklējot uz izpētes lietu iespējami attiecināmus pierādījumus, iestādes amatpersonas neizbēgami būs jāapstrādā arī tādu informāciju, kas nav attiecināma uz izpētes lietu.[3]
Senāts vērsa arī uzmanību, ka iepriekšminēto nemaina arī KL 9.panta piektās daļas 4. punktā uzskaitītās konkrētās darbības, kuras iestāde ir tiesīga īstenot pārmeklēšanas laikā, tostarp „c” un „e” apakšpunktā uzskaitītās darbības. Lai arī „c” apakšpunktā norādīts, ka iestāde ir tiesīga izņemt atrastās mantas un dokumentus, kuriem var būt nozīme lietā, tomēr no šīs normas ir saprotams, ka runa ir par tādu gadījumu, kad iestādei pārmeklēšanas laikā nav īpašu šķēršļu noskaidrot un novērtēt mantas un dokumentu iespējamo attiecināmību uz izpētes lietu.[4] Jānorāda, ka praksē “c” apakšpunkta pielietojums būs saistīts ar materiāli eksistējoša objekta (piemēram, fotogrāfija, līgums papīra formā, pierakstu blociņš) izņemšanu, kad nepastāv šķēršļu veikt pirmšķietamu novērtējumu par to, vai atrastā manta/dokuments satur uz lietas priekšmetu attiecināmu informāciju un var kalpot kā potenciāls pierādījums izpētes lietā. Šādos gadījumos visbiežāk nepastāvēs problēmas nodalīt acīmredzami neattiecināmus uz lietas izpētes priekšmetu personas fiziskos datus, taču nevar izslēgt, ka arī acīmredzami personas dati var tikt izņemti un izmantoti izpētes lietā, piemēram, uz galda atrasta fotogrāfija, kurā redzami divi vai vairāki tirgus dalībnieku pārstāvji, kas iepriekš nolieguši jebkādu savstarpējo pazīšanos.
Vienlaikus Sprieduma 7. punktā norādīts, ka arī KL 9. panta piektās daļas 4. punkta „e” apakšpunktā nav norādes par to, ka elektroniskās informācijas sistēmā saglabātās ziņas (datus) var izdrukāt vai ierakstīt elektroniskās informācijas nesējos tikai tādā apjomā, cik tas attiecas uz izpētes lietu. Līdz ar to, no šīs normas neizriet KP pienākums ikvienā gadījumā jau procesuālo darbību laikā izvēlēties to informāciju, kas vēlāk tiks izmantota kā pierādījums izpētes lietā. Tas nozīmē, ka iestāde nav ierobežota ierakstīt elektroniskās informācijas nesējos arī plašāku informāciju, nekā nepieciešams konkrētajai lietai. Tas pamatojams jau ar iepriekš minēto, ka iestādei pārmeklēšanas ietvaros var arī nebūt zināms, tieši kādu informāciju ietver elektroniskās informācijas sistēmā saglabātās ziņas, vai arī pārmeklēšanas laikā nav iespējams precīzi novērtēt informācijas kā pierādījuma nozīmi izpētes lietā.[5] Kā jau to atzina Eiropas Savienības tiesa (turpmāk – EST) savā spriedumā Nexans[6] lietā, tad spoguļattēla izveidošana savā būtībā ir “starpposms” kura mērķis ir ļaut inspektoriem meklēt dokumentus, kuri ir būtiski pārbaudei un šīs tiesības pašas par sevi ietilpst Eiropas Komisijas pilnvaru apjomā.
Jānorāda, ka Senāts pamatoti arī atsaucies uz EST lietā Ventouris (T-59/99)[7], secinājumu, ka konkurences iestādes pilnvaras ietver tiesības meklēt dažādus informācijas elementus, kas vēl nav zināmi vai nav pilnībā identificēti. Bez šādām tiesībām konkurences iestādei nebūtu iespējams iegūt vajadzīgo informāciju, ja attiecīgie uzņēmumi atteiktos sadarboties vai izturētos noraidoši[8]. Fakts, ka kāds tirgus dalībnieks apliecina savu vēlmi pilnībā sadarboties, pats par sevi neierobežo KP pilnvaru apjomu procesuālo darbību laikā, jo KP jābūt iespējai pārliecināties pašai par tirgus dalībnieka rīcībā esošo informācijas apjomu un saturu. Šeit jāvērš uzmanība, ka no Ventouris lietas sprieduma neizriet tirgus dalībnieka tiesības nesadarboties vai pretdarboties KP, tieši otrādi, KL 9.4 pants nosaka tirgus dalībnieka pienākumu sadarboties ar KP.
Par Satversmes 96. panta piemērošanu
Lietā nākamais vērtētais aspekts bija KP veikto darbību Inspekcijā novērtējums kontekstā ar Satversmes 96. pantā ietvertās tiesības uz privātās dzīves, mājokļa un korespondences neaizskaramību. KP ieskatā Satversmes 96. pants expressis verbis nesatur priekšnoteikumus darbībām ar personas datiem, bet gan nosaka to, ka ikvienam ir tiesības uz privātās dzīves, mājokļa un korespondences neaizskaramību kā tādu.
Senāts atzina, ka Satversmes 96. pantā noteiktās tiesības nav absolūtas, tās atbilstoši Satversmes 116. pantam var tikt ierobežotas likumā paredzētajos gadījumos, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un tikumību.[9] Lai izvērtētu Satversmes 96. pantā ietverto pamattiesību ierobežojuma satversmību, jānoskaidro, vai ierobežojums ir noteikts ar likumu; ierobežojumam ir leģitīms mērķis; ierobežojums ir samērīgs.[10] Salīdzinājumam, arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa lietā Vinci Construction[11] atzina, ka lai netiktu pārkāpts Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 8. pants, ierobežojumam, jābūt paredzētam likumā, tam jāsasniedz leģitīms mērķis un tam jābūt nepieciešamam demokrātiskā sabiedrībā.
Sprieduma 8. – 15. punkts satur detalizētu Senāta izvērtējumu par Satversmes 96. panta ierobežojuma satversmību, tāpēc tālāk rakstā autors akcentēs, viņaprāt, svarīgākās tēzes un KP viedokli.
Analizējot, vai personas datu apstrādei Inspekcijā ir leģitīms mērķis, Senāts norādīja, ka, atklājot un novēršot konkurences pārkāpumus, tiek nodrošinātas gan citu tirgus dalībnieku tiesības konkurēt brīvā, godīgā un vienlīdzīgā tirgū, gan veicināta sabiedrības labklājība kopumā. Vienlaikus šo mērķu sasniegšana nebūtu iespējama, ja KP netiktu piešķirtas pietiekami plašas pilnvaras iegūt nepieciešamos pierādījumus konkurences pārkāpumu konstatēšanai un atklāšanai, tostarp pašai iestādei veicot pārmeklēšanas darbības, tādējādi iegūstot pēc iespējas visaptverošus (tiešus un netiešus) un/vai iepriekš nezināmus pierādījumus, kā arī mazinot iespēju slēpt pierādījumus. Jāņem vērā, ka tieši dati, kuri var būt nepieciešami pārkāpuma pierādīšanai, var tikt slēpti, līdz ar to, ņemot vērā pārbaudes mērķi, iestādei jābūt iespējai piekļūt visai informācijai un izvērtēt tās attiecināmību uz izpētes lietu, nevis jābalstās uz pašu personu norādēm par to, kur konkrētu informāciju atrast vai kuri dati ir attiecināmi uz izpētes lietu.[12]
Kā to arī parādījusi KP lietu izmeklēšanas prakse, tad lielākoties visbūtiskākie pierādījumi par konkurences tiesību pārkāpumiem visbiežāk tiek atrasti tieši tirgus dalībnieku elektroniskajos informācijas nesējos (darba vai privātie datori, mobilie telefoni, serveri u.c.). Līdz ar to pilnvērtīga šo datu nesēju satura pārmeklēšana un turpmāka analīze nenoliedzami ir būtiska efektīvai pārkāpumu atklāšanai un novēršanai.[13]
Norādāms, ka pierādījumu iegūšana karteļa vienošanās lietās ar citām KL paredzētajām procesuālajām darbībām (KL 9. panta piektās daļas 1., 2. un 3. punktā noteiktajām), kuru ietvaros jāpaļaujas tikai uz tirgus dalībnieku brīvprātīgu sadarbību, nav iespējama (vai vismaz nav efektīva) un KP varētu būt liegta iespēja saņemt pilnīgu vai patiesu informāciju vai iegūt netraucētu piekļuvi elektronisko datu nesējiem. Organizējot KL 9. panta piektās daļas 4 .punktā noteiktās darbības, KP nodrošina gan “pārsteiguma” efektu, ievērojami mazinot vai izslēdzot iespējamību, ka iespējamie pierādījumi tiek slēpti vai neatgriezeniski dzēsti[14], gan arī iespējami patiesas, neizmainītas un tirgus dalībniekiem savstarpēji nesaskaņotas informācijas un paskaidrojumu iegūšanu, kā arī nodrošina uz lietu attiecināmās informācijas piespiedu izņemšanu, ja lietas dalībnieks KP likumiskās prasības nepilda[15]. Arī atbilstoši ES pastāvīgajai judikatūrai[16] konkurences iestādes pilnvaras ietver tiesības meklēt dažādus informācijas elementus, kas vēl nav zināmi vai nav pilnībā identificēti.
Attiecībā uz samērīguma aspektu, Senāts vērsa uzmanību, ka par mazāk ierobežojošu līdzekli mērķa sasniegšanai nevar atzīt jebkuru citu, bet tikai tādu līdzekli, ar kuru var sasniegt leģitīmo mērķi vismaz tādā pašā kvalitātē (sal. Satversmes tiesas 2022.gada 29.septembra sprieduma lietā Nr. 2022-08-01 17. punkts). Pieteicēja piedāvātais mazāk ierobežojošais līdzeklis – Inspekcijas laikā uzreiz atlasīt tikai uz lietu attiecināmus pierādījumus – nesasniegtu mērķi tādā pašā kvalitātē, jo nebūtu iespējams iegūt visaptverošu informāciju, proti, nebūtu iespējams iegūt dzēstās datnes, šifrētus datu konteinerus un datnes, slēptas datnes un ziņojumus, slēptus datu nesēja segmentus, kā arī šifrētus un slēptus datu nesēja segmentus.[17]
Taču to, vai konkrētajā gadījumā izpētes lietā noderīga informācija tiks atrasta tieši datos, ko nebūtu iespējams iegūt, neizveidojot pilnu spoguļattēla kopiju, nav iespējams paredzēt pirms datu iegūšanas. Vienlaikus tiesa ir ņēmusi vērā, ka pieteicējs ir tirgus dalībnieka valdes loceklis, secinot, ka tas palielina iespēju, ka pieteicēja datorā varētu būt izpētes lietā noderīga informācija, turklāt, iespējams, arī dzēstā vai šifrētā veidā. Tātad ir izvērtēta saprātīga iespējamība, ka šādi dati pieteicēja datorā varētu tikt atrasti. Ar to ir pietiekami, lai atzītu, ka efektīvai mērķa sasniegšanai bija jāizgatavo datora spoguļattēla kopija.[18]
Par datu minimizēšanas principu
Kopš Vispārīgās Datu aizsardzības regulas[19] spēkā stāšanās 25.04.2018. īpašu aktualitāti ir ieguvuši arī šīs regulas 5. pantā ietvertie datu apstrādes principi, tostarp, datu minimizēšanas princips, kurš neapšaubāmi ir jāņem vērā arī KP, veicot procesuālās darbības. Taču šī principa korektai interpretācijai un sekojošai piemērošanai praksē ir jānoskaidro, ko tieši datu minimizēšana nozīmē KP, veicot procesuālās darbības.
KP ieskatā datu minimizācijas princips nosaka, ka apstrādātajiem personas datiem jābūt adekvātiem, attiecīgiem un ne pārmērīgā apjomā attiecībā uz nolūkiem, kādiem tie savākti un/vai tālāk apstrādāti. Attiecīgi to, vai KP ir ievērojusi datu minimizēšanas principu, ir jāvērtē, ņemot vērā KP veiktās faktiskās rīcības apstākļus kopsakarā ar datu apstrādes nolūku. Izmeklēšanas stadijā esošā lietā KP darbinieki izvērtē to, kura informācija un kuras ziņas lietā būtu uzskatāmas par attiecināmām uz izmeklējamās lietas ietvaru. EST ir norādījusi[20], ka tā vai cita dokumenta attiecināmība uz pierādījumiem ir novērtējama tikai visu lietas apstākļu kontekstā.
Tā kā KP veica procesuālās darbības, lai iegūtu pierādījumus un pārbaudītu tirgus dalībnieku iespējamo aizliegto vienošanos, tad KP veica tikai to darbinieku datoru apskati un tajos esošo datu spoguļattēlu izveidi, par kuru iesaisti iespējamā pārkāpumā liecināja iepriekš iegūtie pierādījumi, un pastāvēja objektīvi augstāka iespējamības pakāpe iegūt relevantus pierādījumus. Dotajā Inspekcijā KP neveica nediskriminējošu visu tirgus dalībnieka centrālajā birojā atrodošos darbinieku darba datoru spoguļattēlu izveidošanu vai citādu datu apstrādi, bet gan iespēju robežās KP darbinieki identificēja to darbinieku datorus un e-pastus, kas varēja saturēt pierādījumus saistībā ar izmeklējamo lietu, papildus izvērtējot arī darbinieku darbības jomas un amata pienākumus, kas savukārt sašaurināja apskatāmās un kopējamās informācijas apjomu. Attiecīgi tas norāda uz to, ka KP ņēma vērā personu datu apstrādes tiesisko regulējumu un ierobežoja tās veikto procesuālo darbību negatīvo ietekmi uz personu privāto dzīvi un datu apstrādi.
Šo KP argumentāciju un pieeju Senāts atzina par pamatotu, norādot, ka datu minimizēšana ir notikusi tā, ka tika iegūtas tikai to darbinieku datoru spoguļattēlu kopijas, par kuriem bija pamatotas aizdomas, ka to datoros varētu būt izmeklēšanai nozīmīga informācija (sal. ģenerāladvokātes Julianas Kokotes (Juliaine Kokott) 2020.gada 12.marta secinājumu lietā „Nexans France un Nexans”, C-606/18 P, ECLI:EU:C:2020:207, 64.punkts).[21]
ECT lietā Vinci Construction[22] uzsvēra, ka būtiski ir tas, lai tiktu garantētas personu tiesības atgūt dokumentus vai saņemt garantiju par to dzēšanu, ja runa ir par datņu kopijām. Līdzīgi arī EST lietā Nexans[23] akcentējusi, ka personas tiesības tiek ievērotas, ja pēc visu sākotnēji nepārbaudītu datu iegūšanas tiek izvērtēts to būtiskums attiecībā uz pārbaudes priekšmetu, lietas materiālos tiek iekļauti tikai dokumenti, kas atzīti par atbilstošiem, un pārējie nokopētie dati tiek dzēsti.[24] Līdz ar to secināms, ka iestādei ir jāatdod dokumenti vai neatgriezeniski jādzēš tie personas dati, kas pēc to izvērtēšanas ir atzīti par neattiecināmiem uz lietas izpētes priekšmetu, taču pats fakts, ka tie ir sākotnēji iegūti un gala rezultātā atzīti par nevajadzīgiem, nepadara pašas veiktās procesuālās darbības par prettiesiskām.
Secinājumi
- KL 9. panta piektās daļas 4. punkts atļauj KP inspekcijas laikā iegūt datu nesēju spoguļattēlus, kā arī apstrādāt fiziskās personas datus, tostarp, kas satur informāciju par privāto dzīvi.
- KP nav pienākums procesuālo darbību veikšanas vietā nekavējoties analizēt visu informāciju, kā arī identificēt un iegūt tikai tos dokumentus un pierādījumus, kuriem ir vai varētu būt nozīme izpētes lietā.
- Tirgus dalībnieka amats, kā arī pirms procesuālās darbības veikšanas KP iegūtā informācija par iespējamām personām, kas varētu būt izdarījušas konkurences tiesību pārkāpumu, ir apstākļi, kas KP jāņem vērā, veicot šo personu datu apstrādi datu minimizēšanas kontekstā.
Rakstu sagatavoja Andris Eglons, Konkurences padomes Juridiskā departamenta direktora p.i.
Raksts nav uzskatāms par autora oficiāli pārstāvētās darbavietas viedokli.