Karteļi jeb konkurentu aizliegtas vienošanās par cenu, klientu un tirgus sadali, dalības noteikumiem iepirkumos, kā arī citiem nosacījumiem joprojām ir izplatītākais pārkāpums konkurences tiesībās. Tas secināms gan no Konkurences padomes līdzšinējās pārkāpumu statistikas, kas vidēji ir 60% no visiem pārkāpumiem, gan no sabiedriskās domas aptaujas rezultātiem, kas sistemātiski vairāku gadu garumā apstiprina, ka karteļi bija un ir visbūtiskākais konkurences vides kropļotājs Latvijā. Pēdējo piecu gadu laikā atklāti 13 karteļi, kuros iesaistīti 64 uzņēmumi un kuriem naudas sodi piemēroti vairāk nekā 3,5 miljonu eiro apmērā.
Karteļu statistika, domājams, ka runā pati par sevi. Turklāt šo statistiku veido uzņēmumi teju visās nozarēs. Uzņēmējiem, kas ir iesaistījušies kartelī, draud naudas sods, kas var būt līdz pat 10% no uzņēmuma iepriekšējā gada neto apgrozījuma, tāpēc izdevīgs un patiesībā vienīgais glābšanas riņķis ir dalība Iecietības programmā. Programma piedāvā pirmajam ziņotājam pilnīgu atbrīvojumu no naudas soda un attiecīgi arī atbrīvojumu no lieguma vienu gadu piedalīties publiskajos iepirkumos. Savukārt uzņēmumi, kuri nav vai vairs nevar kvalificēties Iecietības programmā kā pirmie ziņotāji, bet izlemj sadarboties ar iestādi Iecietība programmas ietvaros, tajā skaitā sniedz pierādījumus izmeklēšanas gaitā, var pretendēt uz ievērojamu naudas soda samazinājumu, kas var būt līdz pat 50% apmērā no piemērotā naudas soda. Arī šajā gadījumā uzņēmumam nav liegtas tiesības turpināt piedalīties publiskajos iepirkumos.
Bieži tiek uzdots jautājums, kāpēc tirgus dalībnieki iesaistās kartelī? Vienmēr uz šo jautājumu ir grūti sniegt viennozīmīgu atbildi, bet tie noteikti ir ļoti subjektīvi iemesli un katrā lietā tie var atšķirties. Noteikti tas ir vispārējais konkurences kultūras līmenis katrā konkrētajā uzņēmumā vai arī tās izteikts trūkums, arī nezināšana vai izpratnes trūkums par tām sekām, kas var iestāties pēc dalības kartelī, un to nodarīto kaitējumu. Manuprāt, viens no galvenajiem iesaistes kartelī iemesliem ir neizpratne par ieguvumiem, kas rodas no konkurences. Problēma, iespējams, ir arī tā, ka šāda veida pārkāpumus paši uzņēmumi vēl nepietiekoši asociē ar zādzību un krāpniecību. Tāpēc Konkurences padome, lai palīdzētu pašam uzņēmējam novērtēt, vai nepastāv kādi “signāli” jeb pazīmes, kas liecina par uzņēmuma darbību pretēji godīgas konkurences principiem, ir izstrādājusi viegli lietojamu pašnovērtējuma rīku uzņēmējiem (https://ej.uz/parbaudiuznemumu).
Pašnovērtējuma rīks iezīmē biežāk izplatītākās situācijas, ar kurām, iespējams, uzņēmējs ir saskāries, bet nav apzinājies, ka tas varētu būt pārkāpums Konkurences likuma izpratnē. Piemēram, uzņēmums kāda konkrēta iepirkuma ietvaros saņem no cita pretendenta aicinājumu iepirkumā nepiedalīties vai tieši otrādi – piedalīties, bet bez patiesas vēlmes uzvarēt. Tā var būt formāla dalība ar neadekvāti augstu cenu, lai mākslīgi radītu pietiekošu pretendentu skaitu iepirkumā. Par dalību aizliegtā vienošanās var dēvēt arī kādu tikšanos, kuras laikā kopā ar citiem konkurentiem ir pārrunāts, kurš iepirkums ir “ieplānots” kuram tirgus dalībniekam.
Diemžēl KP prakse rāda, ka arī pasūtītājs jeb iepirkumu rīkotājs var izrādīties karteļa dalībnieks vai tā atbalstītājs. Īpaši kritisks un satraucošs gadījums tika konstatēts pērn, 2019.gadā, kad pats pasūtītājs iniciēja un veicināja karteli, vienlaikus izsaimniekojot nodokļu maksātāju naudu. Šeit domāju bēdīgi slaveno “Nano ūdens lietu”, kuras ietvaros Konkurences padome konstatēja, ka Rīgas Satiksmes darbinieks iesaistījās pretendentu iesniedzamo piedāvājumu saskaņošanā un bija informēts par pretendentu atlases kārtību - kuri pretendenti atlasīti gan iepriekš noteiktā uzvarētāja noteikšanai, gan aizsega piedāvājumu iesniegšanai. Tādējādi uzņēmējiem domātais pašnovērtējuma rīks, kas ļauj novērtēt, vai uzņēmumu īstenotās vienošanās vai komunikācija ar konkurentiem ir vērtējama kā likumam neatbilstīga, var kalpot arī pasūtītāju uzvedības izvērtēšanai.
IEVA ŠMITE,
Aizliegtu vienošanos departamenta direktore