Raksts gatavots speciāli ziņu portālam "Delfi"
Pēdējo gadu laikā, Konkurences padomei pieņemot lēmumus nozīmīgās lietās, sabiedrībā izskan diametrāli pretēji viedokļi gan par to, ka sodi par konkurences pārkāpumiem nav pietiekami atturoši un lieli, gan, ka sodi ir pārmērīgi un represīvi. Diskusija par sodiem ir arī viens no būtiskiem strīdu jautājumiem, Konkurences likumā pārņemot ECN+ direktīvu 2019/01, kas nosaka, ka visām Eiropas Savienības konkurences iestādēm jābūt nodrošinātām ar nepieciešamajiem rīkiem efektīvai konkurences tiesību piemērošanai, tajā skaitā tām jābūt nodrošinātām ar tiesībām piemērot efektīvus, samērīgus un no pārkāpumu veikšanas atturošus naudas sodus. Viens no sabiedrībā paustajiem viedokļiem, kas ir raisījis neizpratni, ir nepieciešamība piemērot tādus naudas sodus, kas motivētu uzņēmumus tos samaksāt.
Jānorāda, ka konkurences tiesībās naudas sodu aprēķināšanas kārtība ir komplicēta un apmēru ziņā būtiski atšķiras no sodiem, kas piemēroti par citiem pārkāpumiem Latvijā. Vienlaikus pamatprincipi sodu noteikšanā ir identiski – sodiem jābūt samērīgiem pret pārkāpēju konkrētā lietā, tāpat soda apmēram jābūt pietiekami preventīvam, lai mazinātu līdzīgus pārkāpumus nākotnē. Šādi principi ir ietverti arī ECN+ direktīvā 2019/01. Papildus tam šādu pieeju apstiprina arī tiesu prakse, secinot, ka naudas sods ir piemērojams, lai efektīvi darbotos iekšējais tirgus un lai tirgus dalībnieks, kurš izdarījis pārkāpumu, pakārtotu savu darbību brīvai konkurencei un atturētos no tās ierobežošanas, kā arī lai pārkāpuma gadījumā izjustu ekonomiskas sekas1. Tādējādi naudas sodam ir gan preventīva, gan represīva nozīme.
Latvijā par konkurējošu uzņēmumu aizliegtu vienošanos var tikt piemērots naudas sods līdz 10% no apgrozījuma, savukārt dominējošā stāvokļa ļaunprātīgas izmantošanas gadījumos – līdz 5% no apgrozījuma. Jau neatkarīgā pētījumā, ko 2019. gadā veica "PwC Legal Latvia"2, konstatēts, ka Konkurences padomes lietās no 2006. gada līdz 2018. gadam naudas sodu procentuālais apmērs pakāpeniski pieaudzis, it sevišķi par karteļu vienošanās pārkāpumiem. Lai nākotnē nodrošinātu atturēšanu no pārkāpumiem tādos smagos gadījumos kā karteļi, naudas sodu apmēram visticamāk arī saglabāsies pieaugoša tendence, noteiktos gadījumos tuvinoties likumā noteiktajam maksimālajam apmēram - 10% no apgrozījuma.
Arī Eiropas līmenī panākta vienprātība, ka naudas soda maksimālajam apmēram, ko dalībvalstu konkurences iestādes var piemērot par katru aizliegtas vienošanās vai dominējošā stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanas pārkāpumu, jābūt ne mazākam kā 10% no attiecīgā uzņēmuma kopējā apgrozījuma pasaulē. Direktīvas prasības neaizliedz dalībvalstīm ieviest arī lielāku maksimālo naudas sodu par 10%, neierobežojot tā palielinājumu nacionālā regulējumā. Direktīva nosaka, ka 2021. gadā vienotās normas par soda naudas piemērošanu būtu jāievieš visās ES dalībvalstīs, tostarp Latvijā.
Attiecībā uz sodu noteikšanu konkrētās lietās, lai tiktu nodrošināta atturoša iedarbība un tirgus dalībnieki vairītos no pārkāpumu veikšanas, jāņem vērā gan pārkāpuma smaguma pakāpe, gan pārkāpuma ilgums. Latvijā līdzšinējos secinājumus par naudas soda samērīgumu un lietderību ir izdarījis likumdevējs, nosakot gan naudas soda apmēra galējos apmērus Konkurences likumā, gan arī Ministru kabineta noteikumos Nr.796 "Kārtība, kādā nosakāms naudas sods par Konkurences likuma 11.panta pirmajā daļā un 13.pantā paredzētajiem pārkāpumiem", kur detalizēti ir izvērtēta naudas soda apmēra atkarība no pārkāpuma veida, ilguma un citiem apstākļiem. Šādā veidā, citstarp, tiek nodrošināts, ka naudas sods nekļūst "niecīgs" salīdzinājumā ar sodītā uzņēmuma finansiālajām iespējām3.
Kopumā jāatzīst, ka naudas sods nav ne nodoklis vai kāds cits valsts noteikts obligāts maksājums, kas tiek uzlikts visiem uzņēmumiem. Naudas sods tiek piemērots tikai tiem, kas pārkāpj godīgas spēles noteikumus. Tādējādi lielākajai daļai uzņēmumu, kas darbojas godprātīgi dažādos tirgos, nav pamata satraukties par pārkāpējiem piemērojamā soda apmēru.
Savukārt sabiedrībā izskanējušais viedoklis, ka naudas sodiem jābūt tādiem, kas motivē to samaksu, rada pretjautājumu – vai tas nemotivēs tirgus dalībniekus veikt konkurences tiesību pārkāpumus atkal un atkārtoti, savā darbībā jau laikus paredzot izdevumus, kas varētu būt saistīti ar iespējamo sodu samaksu?
1 AT 14.09.2016. spriedums lietā Nr.SKA-461/2016, Latvijas Gāze u.c., 13.punkts.
2 PwC Legal Latvia. 2019. PwC Competition watch 2019: Latvija. Rīga: PwC Legal Latvia. https://www.pwc.com/lv/lv/about/Projects/Competition-watch-2019/PwC_Competition_watch_2019_Latvija.pdf
3 Sk. sal. EST 13.06.2013. sprieduma lietā Nr.C-511/11, Versalis, 103.-105.paragrāfu