Jūnija sākumā publiskajā telpā tika aktualizēts jautājums par darbinieku “pārvilināšanu” starp konkurējošiem uzņēmumiem, publiski apspriežot jautājumu, vai šāda prakse ir godīga vai negodīga konkurence. Konkurences padome (KP) preventīvos nolūkos skaidro, pie kādiem faktiskajiem apstākļiem var rasties situācijas, attiecībā uz konkurējošu uzņēmumu saskaņoti izvirzītiem ierobežojumiem saviem darbiniekiem, kas var radīt aizliegtu vienošanos pārkāpumu risku, saskaņā ar Latvijas un Eiropas Savienības konkurences tiesību normām.
Saskaņā ar Konkurences likuma (KL) 11.pantu, kas izriet no Līguma par Eiropas Savienības darbību 101.pantu, ir aizliegtas un kopš noslēgšanas brīža spēkā neesošas tirgus dalībnieku vienošanās, kuru mērķis vai sekas ir konkurences kavēšana, ierobežošana vai deformēšana Latvijas teritorijā. KL 11.pantā ir minēti aizliegtu vienošanos piemēri, tostarp ir aizliegtas vienošanās par tiešu vai netiešu cenu (tai skaitā vienošanās par darba algu) vai tarifu noteikšanu jebkādā veidā vai to veidošanas noteikumiem, kā arī par tādas informācijas apmaiņu, kura attiecas uz cenām vai realizācijas noteikumiem un tirgus sadali (tai skaitā darba tirgus sadale), ņemot vērā teritoriju, pircējus, piegādātājus vai citus nosacījumus. KL izpratnē vienošanās ir divu vai vairāku tirgus dalībnieku līgums vai saskaņota darbība, kurā tirgus dalībnieki piedalās, kā arī lēmums, ko pieņēmusi reģistrēta vai nereģistrēta tirgus dalībnieku apvienība vai tās amatpersona. Vienošanās var būt gan rakstītas (ietvertas līgumos un cita veida savstarpējā saziņā), gan nerakstītas (tostarp mutvārdos, kā arī kā neformāla vienota izpratne par vienošanos, saskaņotas darbības).
Vienošanās, kas ir panāktas starp neatkarīgiem tirgus dalībniekiem, kas ir savstarpēji konkurenti, attiecībā uz to darbinieku darbā pieņemšanas noteikumiem, tiek sauktas arī par nepārvilināšanas (ang. “no-poach”) vienošanām. "No-poach" vienošanās nosaka, ka šie tirgus dalībnieki nepieņem darbā viens otra darbiniekus vai saskaņo darbiniekiem piedāvātā atalgojuma līmeni. Šādas vienošanās ierobežo darbinieku mobilitāti, kā arī liedz tiem saņemt taisnīgu atalgojumu konkurētspējīgā tirgū, kas var novest arī pie tā, ka tiek nodarīts kaitējums darbinieka karjeras mērķiem un attīstībai. Tostarp “no-poach” vienošanās ierobežo konkurenci, neļaujot darbiniekam saņemt konkurējošus piedāvājumus no potenciāliem darba devējiem un uzņēmumiem konkurēt par būtisku resursu to izaugsmei savstarpējās konkurences cīņā. Šādu piedāvājumu esamību darbinieks normālos tirgus apstākļos var izmantot, lai vienotos par labāku atalgojumu, gan no tagadējā, gan nākotnes darba devēja. Eiropas Savienības dalībvalstu prakse rāda, ka šāda aizliegta vienošanās tiek uzskatīta kā ierobežojums, kura mērķis jau ir vērsts uz konkurences ierobežošanu, kas ir smagākais Konkurences tiesību pārkāpums.
“No-poach” vienošanās nedrīkst jaukt ar nekonkurēšanas pienākuma klauzulām līgumos, ko darba devēji izmanto, lai aizsargātu ieguldījumus un biznesu, darbiniekam ierobežojot iespējas savstarpēji nolīgtā laika periodā pāriet darbā pie konkurenta. Šādas vienošanās parasti ir atļautas un regulētas, pievēršot uzmanību, lai tās nesamērīgi neierobežo personu brīvību. Tomēr atšķirība ir tāda, ka nekonkurēšanas pienākuma klauzulas parasti ir ietvertas līgumos starp darba devēju un darba ņēmēju, savukārt “no-poach” vienošanās parasti ir slēptas un pastāv starp konkurējošiem uzņēmumiem par to darbiniekiem - šāda prakse ir aizliegta. Vienlaikus, ja darba devējs ir ieguldījis darbiniekā uzņēmuma resursus, pastāv iespēja darba līgumā atrunāt nosacījumus par to kompensēšanu vai termiņu, kas jāstrādā pie konkrētā darba devēja. Kā norāda citu valstu konkurenci uzraugošo iestāžu pieredze, “no-poach” nosacījumi parasti nav atklāti un darbiniekiem nav zināmi, tādējādi liedzot tiem arī iespēju strīdēties par šādiem, starp konkurentiem praksē pieņemtiem, nosacījumiem saskaņā, piemēram, ar darba tiesības regulējošiem normatīviem aktiem. Tomēr šādas situācijas var tikt novērstas ar konkurenci regulējošo normatīvo aktu palīdzību.
Novērojams ir apstāklis, ka “no-poach” vienošanās pastāv sevišķi slēgtās nozarēs, kur darbinieki ir speciālisti kādā nozarē vai ir apveltīti ar īpašiem talantiem, un ir ļoti ierobežots skaits šādu darbinieku konkrētajā tirgū. Piemēram, tehnoloģiju nozarē, veselības aprūpes nozarē u.c. profesionālo pakalpojumu nozarēs. “No-poach” vienošanās nereti tiek panāktas nozaru asociāciju ietvaros, kur konkurenti visas nozares līmenī savstarpēji vienojas nepieņemt darbā viens otra darbiniekus un noteikt darbinieku algu līmeni. Nereti “no-poach” vienošanās tiek pieņemtas kā “džentelmeņu vienošanās”, t.i. ļoti neformāli nozares pārstāvjiem savstarpēji vienojoties, ka neņems darbā viens otra darbiniekus – īpaši mazos tirgos ar šauru konkurentu loku, kas ir savstarpēji pazīstams.
KP atgādina, ka neatkarīgiem tirgus dalībniekiem, kas savstarpēji ir konkurenti, līdzīgi kā liegumam vienoties par cenu, tirgus sadali, dalību iepirkumos, ir aizliegts:
- Savstarpēji vienoties par darbinieku ierobežošanu saistībā ar darbā pieņemšanu pie konkurenta;
- savstarpēji jebkādā veidā saskaņot darbinieku atalgojuma līmeni.
Ja atpazīstat iespējamu “no-poach” vienošanos praksē kā darba ņēmējs vai darba devējs, aicinām ziņot KP.