Rakstu sagatavoja: Svetlana Sitņikova, Konkurences padomes Negodīgas tirdzniecības prakses novēršanas nodaļas vecākā eksperte
Konkurences padome (KP) apkopojusi Eiropas Komisijas (EK) Lauksaimniecības un lauku attīstības ģenerāldirektorāta veiktās ikgadējās “negodīgas tirdzniecības prakses” aptaujas rezultātus. Aptaujā tirgus dalībnieki norādīja informētības līmeni par pieejamo aizsardzību no iepircēju veicinātas negodīgas tirdzniecības prakses un to, ar kādiem negodīgas tirdzniecības prakses veidiem tie visbiežāk sastopas ikdienas sadarbībā ar iepircējiem, kā arī norādīja iemeslus, kāpēc tie nevēršas pēc palīdzības pie kompetentām iestādēm. Starp Eiropas Savienības (ES) kopējām tendencēm un Latvijas respondentu sniegtajām atbildēm ir novērojamas dažas atšķirības.
EK Lauksaimniecības un lauku attīstības ģenerāldirektorāts 2024. gada nogalē noslēdza pēc kārtas piekto ikgadējo negodīgas tirdzniecības prakses aptauju, kuras mērķis bija novērtēt, cik iedarbīgi ir pasākumi, ko dalībvalstis veica, lai apkarotu negodīgas tirdzniecības prakses veidus un izpausmes. Aptaujā piedalījās 434 respondenti no visām ES dalībvalstīm (tostarp, 24 – no Latvijas, 18 – no Lietuvas un 1 – no Igaunijas).[1] Salīdzinājumam, 2023. gadā aptaujā piedalījās 1511 respondents (29 – no Latvijas, 3 – no Lietuvas un 3 – no Igaunijas).[2] Šī gada aptaujā 53,9 % respondentu norādīja, ka to apgrozījums pēdējā fiskālajā gadā nepārsniedz 2 milj. eiro.
Tāpat kā 2023. gadā, šī gada EK aptaujā lielākā daļa no respondentiem norādījuši, ka pārstāv augļu un dārzeņu nozari (25,6 %), tiem sekoja graudaugu audzētāji (19,0 %). Kā sekundāri svarīgākā pēc apgrozījuma nozare, kurā darbojas respondenti, tika norādītas graudaugu (28,8 %) un gaļas (22,7 %) nozares. Savukārt kā trešās pēc nozīmīguma tika nosaukta graudaugu (24,7 %) un piena (22,4 %) nozare. Vienlaicīgi norādams, ka 31,2 % respondentu darbojas tradicionālā lauksaimnieciskā ražošanā, 16,3 % darbojas primārās pārstrādes pārtikas ražošanā, 14,6 % – sekundārā pārstrādē un tālākos pārstrādes posmos pārtikas ražošanā, 10,7 % – bioloģiskā lauksaimnieciskā ražošanā, 9,9 % – vairumtirdzniecībā, 7,5 % – biržas preču tirdzniecībā. Līdz ar to secināms, ka EK ikgadējās aptaujas rezultāti attiecināmi lielākoties uz tirgus dalībniekiem, kas nodarbojas ar tradicionālo lauksaimniecisko ražošanu vai darbojas primārās pārstrādes pārtikas ražošanā augļu un dārzeņu, graudaugu, gaļas un piena nozarē.
1.att. Aptaujas respondentu pārstāvētās nozares
Informētība par pieejamo aizsardzību no negodīgas tirdzniecības prakses
2024. gada veiktajā aptaujā 70,5 % (2023. gadā – 62,1 %) respondentu norādīja, ka tie ir informēti par Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu (ES) 2019/633 par negodīgu tirdzniecības praksi starpuzņēmumu attiecībās lauksaimniecības un pārtikas piegādes ķēdē (Direktīva 2019/633), kas liecina, ka tirgus dalībnieku informētība par pieejamu aizsardzību no negodīgas tirdzniecības prakses veidiem ir uzlabojusies. Vislabāk par Direktīvu 2019/633 ir informēti tirgus dalībnieki, kas nodarbojas ar bioloģisko lauksaimniecisko ražošanu (73 %), vissliktāk – tirgus dalībnieki, kas nodarbojas ar tradicionālo lauksaimniecisko ražošanu (58 %). Vienlaikus tikai nedaudz vairāk nekā puse piegādātāju (51,6 %) ir informēti par izpildiestādēm, kurām var iesniegt sūdzību ES dalībvalstīs, kas atbildīgas par nacionālo tiesību aktu izpildes uzraudzību un kontroli. Salīdzinājumā ar 2023. gadā publiskotās aptaujas rezultātiem, kad 56,8 % piegādātāju apstiprināja savu informētību par izpildiestādi, kur var vēsties ar sūdzību, informētības rādītājs ir samazinājies, tomēr to var attiecināt uz to, ka vismaz dala no respondentiem, kas aizpildījuši aptauju 2024. gadā nebija to pildījuši 2023. gadā.
Savukārt Latvijas respondentu, kas piedalījās šajā aptaujā, atbildes liecina, ka 54,2 % no piegādātajiem ir informēti par Direktīvu 2019/633. Taču par izpildiestādi jeb KP, kur piegādātāji var sniegt sūdzības ir informēti vien 45,8 % respondentu. Šī iemesla dēļ ir būtiski turpināt izglītot tirgus dalībniekus par Negodīgas tirdzniecības prakses aizlieguma likumu (NTPAL) un viņu tiesībām, ko ar noteiktu regularitāti arī praktizē KP, piedāvājot ikgadējos seminārus par negodīgas tirdzniecības prakses atpazīšanu un riskiem.
Visbiežāk sastopamie negodīgas tirdzniecības prakses veidi
Aptaujas rezultāti norāda, ka piegādātāji sakaras ar negodīgas tirdzniecības prakses veidiem pārsvarā mazumtirdzniecības (41 %) piegādes ķēdes posmā, tam seko vairumtirdzniecības (40 %) posms, biržas preču, piemēram, graudaugu, tirgotāju (25 %) posms, primārās pārstrādes uzņēmumi (22 %), sekundārās un tālākas pārstrādes uzņēmumi (18 %), izejvielu tirgotāji (17 %), piegādātāju asociācijas, tostarp kooperatīvi (11 %) un citos (13 %) piegādes ķēdes posmos. Līdzīgs sadalījums piegādes ķēdes posmiem, kur piegādātāji saskaras ar negodīgas tirdzniecības prakses veidiem, ir arī Latvijas respondentu sniegtajās atbildēs.
Visbiežāk ES respondentu minētie negodīgas tirdzniecības prakses veidi, ar kuriem saskaras piegādātāji ES pēdējā gada laikā ir
- norēķinu termiņi par piegādātām lauksaimniecības un pārtikas precēm, kas garāki par 60 dienām pēc preču piegādes (31,6 %);
- norēķinu termiņi par ātrbojīgām lauksaimniecības un pārtikas precēm, kas garāki par 30 dienām pēc preču piegādes (26 %);
- vienpusēji līguma grozījumi (25,8 %);
- maksājumu, kas nav saistīti ar preču pārdošanu, pieprasīšana (18,4 %);
- komerciālie pretpasākumi (17,1 %);
- nebrīdināšana par preču pasūtījumu atcelšanu (16,6 %);
- iepriekš nesaskaņoto atlaižu pieprasīšana (14,5 %);
- kompensācijas pieprasīšana par preču bojājumiem un zudumiem (14,1 %);
- atteikšanās parakstīt rakstveida līgumu (13,6 %);
- preču atpakaļ atdošana (9,9 %) u.c.
Savukārt Latvijas respondenti norādīja uz atlaižu pieprasīšanu, par kurām iepriekš nebija vienojušies ar iepircējiem[3] (25 %), norēķinu termiņiem garākiem par 30 dienām par ātrbojīgām precēm (20,8 %), kā arī komerciāliem pretpasākumiem (16,7 %), maksas pieprasīšanu par preču glabāšanu, izvietošanu vai iekļaušanu sortimentā (16,7 %) u.c.
Aptaujas dati liecina, ka lielākā daļa (76 %) no respondentiem ir saskārušies ar negodīgas tirdzniecības prakses veidiem vismaz vienu reizi pēdējo trīs gadu laikā, proti, laika posmā no 2021. līdz 2023. gadam, 53 % – vismaz divas reizes, 29 % – trīs līdz piecas reizes, 9,7 % – vairāk nekā piecas reizes. Savukārt tikai mazākā daļa (24 %) respondentu norādīja, ka tie nav saskārušies ar negodīgas tirdzniecības prakses veidiem pēdējo trīs gadu laikā.
Piegādātāju sadarbība novērtējums ar iepircējiem
Aptaujā piegādātāji novērtēja sadarbību ar iepircējiem laika posmā no 2021. līdz 2023. gadam ar periodu pirms Direktīvas 2019/633 pieņemšanas, proti, pirms 2019. gada, sniedzot vērtējumu par to, kādi negodīgas tirdzniecības prakses izpausmes veidi tika pieredzēti visbiežāk, retāk un vienlīdz bieži kā pirms Direktīvas 2019/633 pieņemšanas. 33,2 % un 23,5 % darījumu gadījumos piegādātāji vienlīdz bieži saskarās ar norēķinu termiņiem garākiem attiecīgi par 60 un 30 dienām. Savukārt vienpusēji līguma grozījumi no iepircējiem tika pieredzēti vienlīdz bieži 25,8 % darījumos; ar maksājumu, kas nav saistīti ar preču pārdošanu, piegādātāji saskarās vienlīdz bieži 21,2 % darījumos. Ar norēķinu termiņiem par piegādātām lauksaimniecības un pārtikas precēm garākiem par 60 un 30 dienām biežāk piegādātāji saskarās 15,2% un 11,5 % darījumos un retāk – 11,5 % un 14,3 % darījumos. No sniegtajām atbildēm secināms, ka piegādātāji pēdējo trīs gadu laikā retāk saskarās ar vienpusējiem līguma grozījumiem (11,1 % darījumos) un nebrīdināšanu par pasūtījuma atcelšanu (6,5 % darījumos). Vienlaicīgi piegādātāji norādīja, ka tie biežāk sakaras ar vienpusējiem līguma grozījumiem 9,2 % darījumos un ar komerciāliem pretpasākumiem 7,8 % darījumos. Tātad negodīgas tirdzniecības prakses veidi, kurus piegādātāji ES pieredzējuši pēdējo trīs gadu laikā, biežāk izpaužas kā norēķinu termiņu neievērošana, vienpusēji līguma grozījumi, komerciālie pretpasākumi un nebrīdināšana par pasūtījuma atcelšanu.
2.att. Negodīgas tirdzniecības prakses veidu biežums, salīdzinot 2021. līdz 2023. gada laika posmu ar 2019. gadu
Kāpēc piegādātāji nevēršas pēc palīdzības pie izpildiestādes vai ar prasības pieteikumu tiesā?
Kā galvenos iemeslus, kāpēc piegādātāji ES nevēršas pie izpildiestādes ar iesniegumu par pret tiem vērstu negodīgu tirdzniecības praksi, tiek norādītas:
- bailes no komerciāliem pretpasākumiem no pircēja puses (28,9 %);
- fakts, ka attiecīgajā nozarē tā ir izplatīta prakse (19,8 %);
- piegādātāja ieskatā izpildiestāde nespētu palīdzēt (19 %);
- piegādātājs spēja atrisināt problēmu pats (12,6 %).
Tikai 4,7 % respondentu norādīja, ka to vārdā pie izpildiestādes vērsās piegādātāju apvienība jeb asociācija. Komerciālo pretpasākumu draudi, kas atturēja piegādātājus vērsties ar sūdzību par negodīgas tirdzniecības prakses piemērošanu pie izpildiestādes, salīdzinājumā ar iepriekšējās aptaujas rezultātiem samazinājās. Savukārt Latvijas respondenti norādīja, ka tie nevērsās ar sūdzību, jo:
- nedomāja, ka izpildiestāde spēs palīdzēt (34,6 %);
- baiļu dēļ no komerciāliem pretpasākumiem no iepircēja puses (19,2 %);
- tāpēc, ka pret tiem vērsta prakse ir izplatīta prakse attiecīgajā nozarē (19,2 %).
Vien 3,8 % Latvijas respondentu norādīja, ka to vārdā pie izpildiestādes jeb KP vērsās piegādātāju apvienība jeb asociācija.
Negodīgas tirdzniecības prakses gadījumā ES piegādātāji ar šo problēmu vērsās pārsvarā pie iepircēja (60 %), pie piegādātāju apvienības (50 %), pie izpildiestādes vai tiesā (30%), pie privātās strīdu izšķiršanas struktūras (25 %) un kā citus variantus norādīja 22 % respondentu. Vērtējot problēmas risināšanas iznākumu, atzinīgāk piegādātāji novērtēja vēršanos pie piegādātāju apvienības, kam sekoja vēršanās pie izpildiestādes un tiesā. Vēršanos uzreiz pie iepircēja un vēršanos pie privātās strīdu izšķiršanas struktūras piegādātāji novērtēja vienlīdzīgi.
Latvijas respondenti negodīgas tirdzniecības prakses gadījumā pārsvarā vērsās gan pie piegādātāju apvienības gan uzreiz pie iepircēja (44 %). KP un tiesā vērsušies vien 12% respondentu no Latvijas. Latvijas respondenti vērtē problēmas risināšanas iznākumu vidēji zemāk nekā ES piegādātāji. Turpretī Latvijas respondenti nedaudz atzinīgāk vērtē vēršanos pie iepircēja un nedaudz skeptiskāki par vēršanos pie piegādātāju apvienības nekā citi ES piegādātāji. Iespējamais skaidrojums šādām Latvijas respondentu atbildēm ir, fakts par ko KP informēja tirgus dalībniekus šī gada sākumā – 2024. gadā KP nav saņemts neviens ziņojums no piegādātājiem vai nozares asociācijām, kas liecinātu par pircēju negodīgu tirdzniecības praksi. Vienlaicīgi norādams, ka Latvijā šobrīd nav privātas strīdu izšķiršanas struktūras.
Ņemot vērā, ka negodīgas tirdzniecības prakses veidus ir aizliegts piemērot pārdošanas darījumiem, kuros iesaistītais lauksaimniecības un pārtikas preču piegādātājs vai iepircējs veic saimniecisko darbību ES, tostarp arī Latvijā, KP aicina piegādātājus ziņot KP par gadījumiem, kad tiem šādas darbības ir piemērotas, kontaktinformāciju uzmeklējot iestādes tīmekļa vietnē www.kp.gov.lv.
2019. gadā Eiropas Parlaments un Padome pieņēma Direktīvu (ES) 2019/633 par negodīgu tirdzniecības praksi starpuzņēmumu attiecībās lauksaimniecības un pārtikas piegādes ķēdē (Direktīva 2019/633). Minētā direktīva nacionālajos tiesību aktos ir ieviesta ar Negodīgas tirdzniecības prakses aizlieguma likumu[4] (NTPAL), kura izpildi uzrauga un kontrolē Konkurences padome. NTPAL mērķis ir aizliegt negodīgu tirdzniecības praksi visā lauksaimniecības un pārtikas preču piegādes ķēdē, kā arī aizliegt nepārtikas preču mazumtirgotāju iepirkuma varas izmantošanu pret piegādātājiem. Kopš Direktīvas 2019/633 pieņemšanas Eiropas Komisija ik gadu veic aptauju par negodīgu tirdzniecības praksi lauksaimniecības un pārtikas piegādes ķēdē visā Eiropas Savienībā, kurā var anonīmi piedalīties ikviens piegādātājs.